STĀSTS

PĀRTIKAS BĒGUMI

Kaut arī mana māte bija tikai puse ebreju, nacistu partijas amatpersonas manam ariāņu tēvam teica, ka viņam ir jāšķiras no savas ebreju sievas un bērniem, ja viņš vēlas nākotni partijā. Mans tēvs izstājās no partijas sapulcēm un līdz ar to viņu atlaida no darba. Drīz pēc tam es biju pirmais mūsu ģimenes zēns, kuram mana ebreju izcelsmes dēļ bija liegta bērna uzturēšanas pārbaude.

Nacistiskās Vācijas holokausts nesākās vienā naktī. Pirms tam pastāvīgi palielinājās ebreju un ebreju izcelsmes uzmākšanās. Sabiedrības pazemošana, ebreju profesionālo nodarbību un ebreju īpašumu iznīcināšana un pārvietošanās ierobežošana bija tikai daži no agrīnajiem zvērībām. Tad notika it kā ebreju pārvietošana austrumos, kas bija tikai aizsegs iznīcināšanas nometņu sākumam.

A

Ebreju nemieru sākumā mēs dzīvojām Vācijā, Hamburgā. Mans ebreju vectēvs un manas mātes jaunākā māsa drīz aizbēga uz Angliju. Nakts sprādzieni un nacistu pastāvīgais spiediens uz manu tēvu meklēt šķiršanos pārliecināja manu tēvu pārcelt mūsu ģimeni uz attālu pilsētu Vācijas austrumu daļā. Četrus mēnešus pēc mūsu pārcelšanās piecstāvu daudzdzīvokļu māju mūsu bijušajā dzīvesvietā izlīdzināja britu bumbas, atstājot tikai četrus izdzīvojušos. Mūsu virzība uz austrumiem bija mūs atbrīvojusi no nāves.

1944. gadā mans tēvs nomira, atstājot manu māti ar pieciem bērniem, ieskaitot vienu zīdaini. Sarkanā armija virzījās uz priekšu mūsu pilsētas virzienā, atkal ienesot briesmas pie mūsu sliekšņa. Divdesmit četras stundas pirms armijas ieņemšanas mūsu pilsētā mēs dzirdējām radio pārraidi, kurā tika piedāvāta stāvvieta tikai bēgļiem improvizētā Sarkanā Krusta slimnīcas vilcienā. Lai kvalificētos, bija jābūt vismaz trim bērniem, ieskaitot zīdaini, un viņiem bija jābūt arī bāreņiem vai pusbāreņiem. Tēva nāves un piektā bērna piedzimšanas dēļ mēs bijām nokārtojuši kvalifikāciju, sagatavojot ceļu bēgšanai no komunistiem.

A

Mana māte man uz muguras sasēja spalvu gultu un citas mantas, kad mēs gatavojāmies pamest mūsu jaukās mājas, lai tik ilgi staigātu pa dziļu sniegu līdz dzelzceļa stacijai. Tomēr mana slodze bija pārāk smaga, un es nokritu atpakaļ. Mana māte no manis noņēma dažas mūsu mantas, un mēs bijām prom. Visu nakti mēs stāvējām sniegā, mana māte turēja bērnu, kamēr ievainotie karavīri tika iekrauti četru līmeņu guļvietās, kas sakrautas pa divām katrā dzelzceļa vagonu pusē. Līdz rītausmai mums tika ļauts iekāpt slimnīcas vilcienā, diezgan ilgi stāvot uz ķermeņa. Divu stundu brauciens ar vilcienu kļuva par trīs dienu un trīs nakšu izdzīvošanas piedzīvojumu uz dzelzceļa, kamēr Krievijas un Vācijas karaspēks cīnījās pār dzelzceļa sliedēm.

A

Papildu brīnumi mūs atbrīvoja no torpēdu laivām un mīnām, veicot evakuāciju ar kuģiem no Vācijas austrumu daļas un no bada apstākļiem divu gadu laikā, ko pavadījām bēgļu cietuma nometnē Dānijā. Mana māsa bija viens no bada upuriem, kas apglabāts masu kapā uz svešas zemes; viņa ir dzimusi, lai mūs nogādātu Sarkanā Krusta slimnīcas vilcienā Vācijā, nogādājot mūs no komunistiem. Dzīve slimības, iznīcības, masu kapu un bada vidū bija daudz jautājumu, it īpaši, ja tā bija dzīve bez Dieva!

A

PIRMĀS DIEVA DOMAS

A

Man tajās dienās Dievs bija atrauts ārzemnieks, jo es dzīvoju tumsas vakuumā. Pēc pirmā gada 36 000 bēgļu nometnē nāve slimības un bada dēļ bija iztukšojusi pietiekami daudz kazarmu, lai bēgļi varētu sākt skolas sistēmu. Mans skolotājs lika man iegaumēt "Varens cietoksnis ir mūsu Dievs". Naktī guļot uz divstāvu gultas, es izklaidēju savas pirmās domas par Dievu. Es jutu kā mazais Semjuels, ka kāds man zvana, bet es nezināju, kas tas ir.

Tad kādu dienu apmēram 1950. gadā es biju pirmajā skautu braucienā pēc atgriešanās Rietumvācijā, kad atkal parādījās neredzamā vara, kas mūs pasargāja laiku bez skaita. Rītausmā es izgāju no zem priedes zariem, ar kuriem tajā naktī mēdzu apsegt ķermeni. Zelta saules stari mani ieskauj, kad viņi izlauzās cauri noslēpumainajai rīta miglai. Koki stāvēja majestātiskā klusumā. Tikai lakstīgalas dziesma izjauca svēto klusumu. Uz brīdi Dievs atkāpās no sava troņa, lai nokāptu pie manis, tērpies zelta staros. Tad un tur Viņš runāja ar manu sirdi: "Es Tevi mīlu. Es Tevi mīlu. Es mīlu." Viņa dziedinošā mīlestība ienāca manā ķermenī un dvēselē. Es toreiz un tur zināju, ka DIEVS IR!

A

KRISTĪBA IR TRANFORMĀCIJA

A

Kara gadi manā dzīvē bija atstājuši savas emocionālās rētas, un es biju kļuvis par noslēgtu, nekomunicējošu introvertu - vientuļnieku. Man bija sešpadsmit gadu, vecākā vidusskolā. Kādu dienu, iepazīstinot ar Darvina evolūcijas teoriju, mans ateistiskais zinātnes profesors jautāja: "Vai klasē ir kāds, kurš vēlētos apstrīdēt Darvina evolūciju?"

Jau otrajā brīdī mans profesors bija izteicis savu lūguma pēdējo vārdu - neredzams kaut kas mani pacēla kājās; mans 6 pēdu 4 collu rāmis klasē ievērojami izcēlās. "Es runāšu pret to rīt," bija vārdi, kas plūda no manām lūpām. Klase tika elektrificēta. Viņi nekad nebija dzirdējuši mani runājam citādi kā tikai “Jā” un “Nē” un “Kā jums iet”. Arī es biju pārsteigta par izbrīnu. Nākamās dienas zinātnes stunda būtu mana.

A

Es vairs nebiju es pati. Bailes vietā es jutu nelielu saviļņojumu dvēselē. Es jutu jaunu brīvību. Es kaut kā nojautu, ka esmu uz brīnišķīga atklājumu ceļa.

A

Nākot mājās, es dalījos pieredzē ar savu māti, un viņa man iedeva savu Bībeli. Es pirmo reizi meklēju Bībeli. Man viss bija dīvaini. Es nezināju, kad tas tika uzrakstīts un ko, ja kas, teica par pasaules izcelsmi un tās kārtību. Es meklēju pēdējo grāmatu, grāmatas beigās gaidot jaunāko informāciju, taču atbilde netika. Simboli mani tikai mulsināja.

Nākamajā dienā es stāvēju gaidošās klases priekšā. Visas acis bija pievērstas man. Es teicu: "Tā nevar būt, tā nevar būt. Jābūt Dievam!" Šis bija pirmais sprediķis, ko es jebkad sludināju. Tā kā man vairs neienāca prātā vārdi, es atgriezos savā vietā. Kad es pagriezos, lai ieslīdētu manā solā, pār mani nāca Dieva godība, un Dievs mani uzrunāja otrreiz, sakot: "ES JUMS VADĪŠU ATBILDES UZ IZCELSMES, MĒRĶA UN LIKMES JAUTĀJUMIEM." Es biju pacilāts.

A

Kā gaisma man ienāca prātā, ka šie ir dzīves jautājumi, un tiem jābūt visu izglītības centrā; viss pārējais ir sekundārs. Izvairoties no šiem jautājumiem, izglītības sistēmai trūka galvenā pienākuma pret neraksturīgajām studentu masām.

GARĪGAIS Ceļojums

A

Kopš tā laika es katru dienu lasīju Rakstus un katru dienu lūdzos “nezināmajam Dievam”. Pēc sešu mēnešu meklējumiem es biju atradis tikai divus Svēto Rakstu pantus, kuriem man bija kāda nozīme. Viens bija Lūkas 11: 9:

"Un es jums saku: lūdziet, un jums tiks dots; meklējiet, un jūs atradīsit; klauvējiet, un tas jums tiks atvērts."

A

Es teicu Dievam, ka, ja kādreiz bija meklējama, lūdzoša un klauvējoša dvēsele, es biju viena. Es pārbaudīju Dievu. Ja Jēzus būtu dzīvs un Raksti būtu patiesi, es secināju, ka atradīšu DZĪVI. Ja es neatrastu DZĪVI, kā to bija apsolījuši Raksti, Bībele bija mānīšana, un Kristus bija miris. Es cerēju, ka Dievs uzvarēs, jo, ja viņš zaudēs, kur tad es varētu vērsties?

Otrs fragments, kas mani uzrunāja, bija Atklāsmes 3:20:

"Lūk, es stāvu pie durvīm un klauvēju: ja kāds dzird manu balsi un atvērs durvis, es ieiešu pie viņa un ēdīšu kopā ar viņu, un viņš ar mani."

A

Kristus meklēja ieeju manā dzīvē. Bija jāveic iekšēja pārveidošana, nevis tikai morāla reformācija. No šī panta es sapratu, ka kristietība nav pielūgt Kristu ārpus, bet gan piederēt Kristum.

Sešus mēnešus pēc šiem atklājumiem es ceļos ar evaņģēlistu majoru Īanu Tomasu vecā angļu pilī, lai dotu Kristus ieeju manā dzīvē. Sākumā mana ticība kliboja, bet Īans Tomass mani noveda pie trešā un ceturtā panta, kas atrisināja šo jautājumu:

"Jo cilvēks no sirds tic taisnībai, un ar muti tiek atzīts pestīšanai. Jo ikviens, kas piesauks Tā Kunga vārdu, tiks izglābts." (Ro. 10: 10,13)

A

Mana intelektuālā ticība pārvērtās bērnišķīgā uzticībā, kad es nožēloju grēkus un uzaicināju Kristu Jēzu ienākt manā sirdī. Tajā brīdī es zināju, ka Dieva Raksti izturēja pārbaudījumu un ka Kristus patiešām bija dzīvs. Mana miesa kļuva par Svētā Gara templi (1. Ko 3:16). Es nodevos sev vajāšanai "... svētumam, bez kura neviens neredzēs Kungu" (Viņš. 12:14). Manī bija sākusies kristietība, un es biju ceļā ņemt krustu un sekot Jēzum māceklībā (Mt. 10:38).

A

Pēc gadiem Kungs mani aicināja uz kalpošanu, lai sludinātu Kristus neizpētāmās bagātības, paziņotu atbildes uz izcelsmes, mērķa un likteņa jautājumiem, kurus Dievs man sāka dot kā sešpadsmit gadus vecam zēnam.